Iesūtītie stāsti, dzejoļi, zīmējumi

Kur dzīvo Mārcienas lauvas?

Atbilde skaidra - nu, protams, Rīgas centrā, Vērmaņdārzā! Par to, ka divas lauvu figūras, kas kādreiz esot gulējušas pie Mārcienas pils ieejas, tagad esot Rīgā, Vērmaņdārzā, miglainas runas tika dzirdētas jau pasen. Nu beidzot tam ir dokumentāls pierādījums. Pirmajā attēlā pa kreisi ir redzama lauvas figūra pie Mārcienas pils drupām. Un, kāda veiksme - blakus lauvai fotogrāfijā netīšām gadījies Mārcienas baronu fon Maidelu ģerbonis, kas nokritis no pils dzelmeņa un tagad pussalūzis guļ pils drupās. Viennozīmīgs apstiprinājums tam, ka fotogrāfija nav viltota vai uzņemta dieszinkur, bet tiešām tā ir no Mārcienas. Bet otrā fotogrāfijā - nu skaidri Mārcienas lauva Vērmaņdārzā! Tās pats ķepu novietojums, purna izteiksme, ik sīkākā krunciņa - viss sapas mats matā!

Kā tas varēja notikt? Ja atceramies skolā mācīto vēsturi, ap 1918. gadu Vidzemē trakoja tā dēvētais „sarkanais terors" Raiņa māsasvīra un līdzgaitnieka Pētera Stučkas vadībā. Komunisma ideju satracināti ļaudis šāva, kāra un dedzināja it visu, kas, viņuprāt, bija tautas un komunisma ienaidnieki. Cieta visi - vainīgi un nevainīgi, asinis šai zemē lijušas straumēm.

Pēc nostāstiem, jo diemžēl dokumentālu apstiprinājumu šim faktam nav, Mārcienas pils īpašnieks, redzēdams, kas apkārtnē notiek, un saprazdams, ka arī viņam gals klāt šā vai tā, pieņēmis smagu lēmumu - sievu un divus dēlus aizsūtījis uz Vāciju, skaisto, grezno pili - aizdedzinājis, bet pats paņēmis revolveri un - nošāvies. Ja nav man, lai nav nevienam. Jāpiemin, ka Mārcienas pils, kā apstiprina Valsts vēstures muzejā saglabātās fotogrāfijas, ir bijusi neticami grezna, pati greznākā neorokoko stila pils visā Baltijā, kur stilā ieturēts it viss - sākot no krāšņu durtiņām līdz izsmalcinātām mēbelēm. Un atkal Vēstures muzeja viedoklis - smalkās mēbeles galvenokārt ir bijušas Mārcienas un apkārtējo pagastu meistaru darinātas. Fantastiski un neticami.

Bet pils nodega. Un lauvas palika. Fotogrāfija izdarīta ap 1920.gadu, kad, Latvijas valdības mudināti, uz laukiem devās studenti, lai fotogrāfijās iemūžinātu to, kas Latvijā atlicis pēc I Pasaules kara. Tā tika iemūžinātas arī Mārcienas pils drupas un - lauva.

Apmēram ap šo laiku Rīgā Anna Vērmans jau bija ierīkojusi skaistu parku Rīgas centrā, kas tagad viņai par godu nosaukts - Vērmaņdārzs. Kas aizveda lauvas uz Rīgu, nav zināms. Taču pērngad tēlnieks Imants Feldbergs Vērmaņparka lauvas remontēja un, kā tādās reizēs pieņemts, atlēja to veidni. Nu, ko - Mārcienas lauvu droši vien aiz saitītes mājās nevarēsim pārvest, Rīgas dome nepiekritīs, bet, kas zina, varbūt kādreiz Feldberga formā izdosies Mārcienas lauvas atliet un atgriezt mājās, no kurienes nākušas.

Mairita Solima

„Man gadījās ķimpa - dators noplīsa!"

jeb - runāsim mārcieniski!

Te nav nekādi kreimeļi (muļķības) vai bakšķi ( blēņas, nieki) - kā jau loti senai kultūras vietai Mārcienas pagastam ir sava valoda, vairāk nekā 4500 īpaši, no latviešu literārās valodas atšķirīgi vietvārdi, kurus vienkopus savā zinātniskajā pētījumā ir sen kā savākusi mārcēniete valodniece Marta Strautiņa.

Strautiņas kundze tagad dzīvo pie meitas Māras un znota Toma Šūmaņiem Jūrmalā, viņai ir 92 gadi, taču par graulīti (nevarīgs vecs cilvēks) vēl grūti saukt - viņa visu labi atceras, skaita dzeju un dzied, jā, un arī visas ķilkas (locekļi - rokas, kājas), paldies Dievam, viņai ir veselas.

Kādu dienu es kumaļāju (devos) pie Martas Strautiņas uz mājām. Gāju maļīties (lūgt) interviju. Man nepatīk beiselēt (darīt pavirši), tāpēc ar cienījamo valodnieci tikšanos sarunāju laikus. Blankšķēt (pļāpāt, daudz runāt pa tukšo) mums nebija ne prātā.

Marta Strautiņa ir dzimusi 1919.gada 26. februāŗī Mārcienā. Viņas tēvs Jānis Miezītis bija dzimis mārcēnietis, bet māte Līza Rieksta ienākusi no Praulienas. „Tēvs mums nebija tāds īpaši mīlīgs," stāsta Strautiņas kundze, „kā jau latviešu zemniekam, viņam darbi bija vairāk prātā. Bet mamma gan bija mīļa, gan mums, gan vēlāk maniem studiju biedriem un valodniekiem, kas brauca pie mums ciemā uz Mārcienu."

 Martas bērnība un jaunība pagājusi Mārcienā „Leitānu" mājās. Tagad to sen vairs nav, pāri mājām kara laikā gājusi frontes līnija. Atmiņā saglabājušās ganu gaitas kopā ar brāli Pēteri, vēlāk slavenu dārznieku Bauskas pusē, un māsu Zentu. Vēl zaļumballes rudenī Aronas kalnā un jauki vakari Aronas krastā kopā ar Universitātes studiju biedriem. Sirmā valodniece atceras, kā reiz, nosaluši un izmirkuši studiju draugi par viņu sacerējuši tā: "Mūsu Mārcienas Martas maigi mīlīgās mājās, Klētiņas klonā kaltējam kājas...", un uzsver, ka pantiņu nagla bijusi, lai katra rindiņa rit ar savu burtu - em, em, em, klak, klak, klak.... Atpazīstu valodnieku stiķus. Bet Strautiņas kundzei atmiņa vijas tālāk, un viņa lustīgi tievā balstiņā uzvelk jaunības dziesmas. „Laikam Mārcienā korī arī dziedājāt?" - prasu. „Jā, Mārcienā, vēlāk studiju gados arī korī Rīgā." Bet žēl esot, ka maz iznācis dziedāt - studijas, darbs, ģimene, visu nevar. Taču meitai Mārai Šūmanei laikam mātes muzikalitāte tikusi - Māra ir profesionāla LNO vijolniece, un arī tagad, kad pensijas gadi, daudz muzicē ārzemēs. Arī znots Toms, par laimi, nav nekāds ceizuks (uzpūtīgs, iedomīgs), bet pieder dziedātāju tautai. Un starp savējiem, iespējams, ir īsts mutainis (liels, asprātīgs runātājs), jo atceras, kā mēs ar viņu pirms 40 gadiem esot Apšu ciemā saderējuši uz šampanieti. Re, kā!

Strautiņas kundzei ir vēl divas meitas - vidējā Daina ir mediķe, vecākā Vija - ķīmiķe.

Kuomet (kamēr) mēs ar valodnieci staigājam atmiņās, Māra kā bizenīca (kustīga, veikla sieviete) uzklājusi galdu. Krouzēs (krūzēs) salieta kafija, bet Strautiņas kundzei garšo banāni. Gribas ēst. Ir siera maizītes, bet kapķiezis (galerts) diemžēl nav. Nez, kā tos banānus sauktu mārcieniski? Piemēram, avenes ir jāsaka aiviekstenes, plūmes - blūmogas. Žēl, ka nav vasara, mēs varētu ar Martas kundzi aiziet līdz jūrai un bišku pamaut (peldēt) vai brūzēties (šļakstināties) siltā ūdenī, bet, no otras puses, tad atkal nāktos visu laiku bisēt (dzīt) tos mudžus (sīki kukaiņi, odi, knišļi) prom.

Beidzot es sāku drekselēties (būt nemierīgam). Baidos viņiem ispeizāt (izniekot) visu vakaru. Cik var elgties (uzmākties) svešiem cilvēkiem. Es jau varu dučīties (pūlēties) cik gribu un mārstīties (žestikulēt, plātīt rokas) kaut visu vakaru, bet, ja beigās no tā nav nekāds jekelis ( nav gaidītā rezultāta), tikai  ķimpa (nepatikšanas) var sanākt. Ielieku savu buoganu (papīra lapu) somā un atvados. Visi nāk līdz mājas gankai (lievenim) pavadīt. Timsa (tumsa) jau tuvojas. Ceru, ka man nebūs misījies (kļūdījies) un es ātri aizvārīšu (ātri braukt) līdz Rīgai.

Viss ir labi. Strautiņas kundze savos gados ir gaiša, un lai viņai neviena burza (slimība) nepieķeras. Viņa, Māra un Toms paliek domās atbraukt uz Mārcienu, uz 800 gadu svētkiem. Un neesi arī tu tāds trucis (sevī ierāvies, īgns) - pasmaidi! Vai gan tas nav vareni? Mārcēniešiem pašiem sava valoda! Paldies Martai Strautiņai  - lai arī viņas mūža darbs vairs nedzīvo mūsu ikdienā, tomēr grāmatā „Mārcienas izloksne, LU valodas institūts, 2007" gan.

Cieņā - Mairita Solima,

arīdzan LU filoloģe

Ganka (lievenis)